Mazo HES ietekme uz vidi

1) uzpludinājums iznīcina upes ieleju vairāku kilometru garumā -  izmainās dabīgā upes ainava, kas ir unikāla un  neatkārtojama vērtība;

2) ūdenskrātuvju teritoriju appludināšana: zem ūdens nonāk no bioloģiskās daudzveidības viedokļa vērtīgākā sauszemes un ūdens dzīvās dabas kopa, kas atrodas gar upes krasta līniju un palienēs;

3) uzpludinātajos upes posmos samazinās skābekļa daudzums ūdenī – gan tāpēc, ka pieaugot ūdens temperatūrai, samazinās skābekļa šķīšanas spējas ūdenī, gan pastiprinātas eitrofikācijas rezultātā. Tas izsauc sugu kompleksa nomaiņu – izzūd augu un dzīvnieku sugas, kuru eksistencei nepieciešamas tīrs un ar skābekli bagāts ūdens, tās nomaina mazprasīgas un plaši izplatītas sugas;

4) uzpludinājumos veidojas paaugstināts bakterioloģiskais piesārņojums;

5) uzpludinātajos posmos, karstās vasarās bieži novērojama zilaļģu masveida savairošanās, t.s. ūdens ziedēšana, kā rezultātā ūdenī nokļūst zilaļģu izdalītie toksīni, kas ir toksiski gan dzīvniekiem, gan cilvēkam;

6) sakarā ar lielu atklātu platību veidošanos uzpludinātajā upes posmā un labvēlīgiem gaismas apstākļiem gaismu mīlošām ūdensaugu sugām, ūdenskrātuvēs strauji attīstās arī augstākie ūdensaugi. Tas izraisa strauju ūdenskrātuves aizaugšanu, kas savukārt negatīvi ietekmē upes floru un faunu, kā arī ekoloģiskos procesus upē kā tādus;

7) ziemās ūdenskrātuvēs pastiprināti slāpst zivis, ko izraisa uzkrājušos dūņu un atmirušo ūdensaugu atlieku pūšana un skābekļa deficīts;

8) uzpludinājumos neatgriezeniski iet bojā biotopi, dažādu augu un dzīvo organismu dzīvesvietas un zivju nārsta vietas – applūst sēkļi, ar nogulām tiek aizskaloti oļainas (smiltīm, dūņām) un smilšainas (dūņām) gultnes, degradējas upju biotopu daudzveidība;

9) bieži lejpus aizsprosta upe tiek padziļināta (bagarēta). Izbagarētais posms kļūst dziļāks, izzūd starpība starp piekrastes zonu un upes vidusdaļu, tiek iznīcināti ūdensaugi, fauna un biotops kā tāds. Upju krastos lielākā vai mazākā mērā tiek iznīcināta arī krūmu josla. Upe kļūst līdzīga lielam grāvim. Gultnes bagarēšanas rezultātā parasti cieš seklie un krāčainie oļainie posmi (īpaši aizsargājami biotopi - MK noteikumi Nr. 421, 05.12.2000. “Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”). Šādu upes posmu restaurācija ir ārkārtēji dārgs pasākums un to pilnīga atjaunošana nav iespējama.;

10) mazūdens periodā ūdens tiek uzkrāts ūdenskrātuvē un periodiski izlaists caur turbīnām. Uzkrāšanas laikā lejasbjefā veidojas ūdens deficīts un ūdens upē nereti izsīkst gandrīz pilnībā. Tā rezultātā iet bojā vairums augu un dzīvnieku, kas apdzīvo periodiski izsīkstošo upes posmu.

11) upes krasti tiek regulāri pastiprināti izskaloti un izskalotais materiāls, pamatā smiltis, nosēžas uz gultnes, noklājot oļainos un grants upes posmus ar biezu smilšu slāni, kā arī pieskalojot bedres, kas kalpo kā slēptuves zivīm, kā arī patvērums no spēcīgās straumes citiem dzīvniekiem. Savukārt, aizskalojoties oļainajiem posmiem ar nogulām izzūd daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas raksturīgas tikai šādiem biotopiem. Aizskalojoties oļiem ar nogulām, zūd nārsta substrāts zivīm un nēģiem, un dzīvesvietas daudziem sīkiem dzīvniekiem, kas nespēj pretoties straumei un bez paslēptuvēm, kas rodamas starp oļiem tiek aiznesti ar straumi pa upi lejup.

12) ūdens caurplūde upē periodiski samazinās, rezultātā pasliktinās upes sanitārais stāvoklis, sevišķi ūdenskrātuves pusē;

13) HES darbības ietekmē neizbēgamas ir ūdens līmeņa diennakts un sezonas svārstības vairāku kilometru garā upes posmā gan augšpus, gan lejpus aizsprosta, kā rezultātā:

  • - upes krasta līnijas ir nepastāvīgas, gar krastmalu veidojas melna, dubļaina līnija, kura nespēj apaugt un stabilizēties, jo ūdensaugi atmirst un pūst;
  • - krastmala kļūst par slazdu zivju ikriem un mazuļiem, kā arī sīkiem dzīvniekiem, kas, nespējot izsekot ūdens līmeņa svārstībām, iet bojā un sanitāri noslogo upi, sevišķi ūdenskrātuvi;

14) straujas ūdens plūsmas no HES aizskalo zivju mazuļus uz vietām, kur ir tiem nepiemēroti dzīves apstākļi;

15) ūdens līmeņa svārstības izsauc krasta eroziju un nogruvumus;

16) no ūdenskrātuves virsmas pastiprināti iztvaiko ūdens, kas samazina upes caurplūdi;

17) negatīva ietekme uz upēm ir vērojama to mazo HES gadījumos, kur ūdens turbīnās nonāk pa derivācijas kanāliem. Latvijas mazo HES gadījumā daudzas spēkstacijas darbojas tieši pēc šādas shēmas. Upes posma garums no aizsprosta līdz savienojumam ar derivācijas kanālu Latvijas situācijā var būt no dažiem desmitiem metru līdz dažiem simtiem metru garš posms. Parasti aizsprosta slūžas ir gandrīz vai pilnīgi aizvērtas, lielākā daļa vai viss upes ūdens tiek novadīts uz turbīnām pa derivācijas kanālu. Upes pirmgultne līdz savienojumam ar kanālu izžūst un labākajā gadījumā saglabājas kā praktiski stāvoša upes atteka. Šajā posmā upe, un līdz ar to arī viss tekošam ūdenim raksturīgais floras un faunas komplekss HES darbības rezultātā tiek iznīcināts. Savukārt kanāli nav piemēroti to eksistencei, jo tie tiek veidoti mākslīgi un ir īpaši pakļauti HES darbības negatīvajai ietekmei. Iepriekšteiktais īpaši attiecināms uz mazajām upēm ar nelielu ūdens caurplūdumu.

18) aizsprosts apgrūtina ledus iešanu upē, kas:

  • - var izsaukt neprognozējamu ūdens līmeņa celšanos uzpludinājumā,
  • - rada mikroklimata izmaiņas pa ūdenskrātuvi – ilgu ledus kušanu, pavasara aizkavēšanos, gaisa mitruma izmaiņas;

 19) tiek izjaukta gadu simtos un tūkstošos izveidojusies ūdens kustība ūdensteces baseinā, kā rezultātā:

  • -  ceļas gruntsūdens līmenis, kas izsauc pret ūdens režīma izmaiņām jutīgu koku nīkuļošanu un bojāeju,
  • -  dzeramais ūdens akās var zaudēt kvalitāti vai pazust pavisam;
  • -  zūd meliorācijas sistēmas efektivitāte (meliorācija var pārvērsties par irigāciju);

 20) HES aizsprosts kļūst par nepārvaramu šķērsli zivju nārsta migrācijās, tas izsauc saimnieciski vērtīgāko zivju sugu izzušanu;

21) tiek pārtraukta arī citu upes zivju sugu migrācija, kas notiek visā upes garumā un pietekās (vietējās zivju sugas veic nārsta migrācijas, mazuļu dzīves vietas parasti ir upju augštecēs, bet pieaugušie īpatņi dzīvo lejtecē);

22) upe tiek sadalīta fragmentos, veidojas ģenētiski atdalītas, izolētas populācijas, pazeminās populācijas kvalitāte;

23) zivju ceļi ir mazefektīvi. Teorētiski pa zivju ceļu aizsprostu pārvar ne vairāk kā 15% no ceļotājzivju kopuma, parasti – līdz 5%. Pie tam, visi zivju ceļi ir selektīvi, t.i. pa lašveidīgo zivju ceļu neiet karpveidīgās zivis un nēģi;

24) HES turbīnās tiek traumētas migrējošās zivis. Aizsargsieti un novirzītājžalūzijas ir mazefektīvi un grūti ekspluatējami. Liela daļa zivju mazuļu (pat līdz 45%) iet bojā, pārvarot aizsprostus;

25) apkārtnes ainavu bojā elektrolīniju pievadi, sadales stacijas un transformatori.