Labraks

Labraks jeb jūras asaris

Dicentrarchus labrax

 

Labraki garumā izaug līdz metram un sver 15 kg. Dzīvo piekrastēs un upju grīvās, kurās ir daudz mikroorganismi.

Pēc tam, kad zivis ir iepeldējušas lagūnās un speciāli ierīkotajos rezervuāros, tiek aizsprostots ceļš, lai tās nevarētu izpeldēt ārā. Tādā veidā iesprostotie labraki barojas dabiski, līdz tiek nozvejoti. Taču šādai labraku audzēšanai ir arī savi trūkumi – zivis iztukšo visu lagūnas ekosistēmu, tāpēc rezervuārus nākas piepildīt ar vietējo zvejnieku nozvejotajiem zivju mazuļiem. Pēdējā laikā sākta intensīva labraku audzēšana jūrā iegremdētos sprostos.

 

IZPLATĪBA

Izplatījušies Atlantijas okeāna austrumu piekrastē no Marokas līdz Norvēģijai, tiek zvejoti arī Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Baltijas jūrā labraks ir rets viesis. Latvijas piekrastē pirmo reizi labraks noķerts 1996. gadā pie Daugavgrīvas un pie Salacgrīvas. Citas informācijas par tā sastapšanu Latvijas ūdeņos nav.

 

RESURSU STĀVOKLIS

Savvaļas resursu stāvoklis nav zināms.

REKOMENDĀCIJA

Ja izvēlaties labrakus, meklējiet Atlantijas okeāna ziemeļaustrumos un Vidusjūrā ar tīkliem vai ar āķu jedām nozvejotas zivis. Visi citi zvejas veidi nodara kaitējumu jūras videi.

 

REKOMENDĀCIJA

Izvairieties iegādāties ar citiem zvejas veidiem (nevis ar āķu jedām vai tīkliem) Vidusjūrā, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu un centrālajā austrumu daļā (FAO 34., 27.un 37. rajoni) nozvejotus labrakus, jo lielākā daļa atsevišķu populāciju ir pārzvejotas un nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par resursu atjaunošanos, savukārt ar traļiem tiek nozvejoti arī daudzi citi dzīvnieki, piemēram, delfīni. Arī Vidusjūrā audzētie labraki nav alternatīva, jo šī suga ir plēsējzivs, kam nepieciešama olbaltumvielām bagāta barība, kas tiek gatavota no citām zivīm. Labraku audzēšana sprostos rada daudz problēmu – eitrofikāciju, ūdenī izšķīdušā skābekļa samazināšanos un farmaceitisko un ķīmisko līdzekļu izplatīšanos jūras vidē.