Pasaules Dabas Fonds

Zeltainā jūraskarūsa/Dorada

   Lat. Sparus aurata

   De. Dorade

Novērtējums:

Jūraskarūsām

Laba izvēle

-       Jūraskarūsa no bioloģiskajām akvakultūrām visā pasaulē

Apdomā pirms izvēlies

-       Akvakultūra, Vidusjūra

Labāk neizvēlies

-       no Ziemeļatlantijas okeāna – zveja ar traļiem, grunts žaunu tīkliem

-       no Vidusjūras – zveja ar grunts traļiem, grunts žaunu tīkliem, ar roku velkamām āķu rindām, lamatām

Ar vārdu „jūraskarūsa” tiek saprastas dažādas zivju sugas. Pazīstamākā ir Zeltainā jūraskarūsa (Sparus aurata). Atlantijas okeānā satopamās sugas: Melnā jūraskarūsa (Spondyliosoma cantharus), Jūraskarūsa (Pagrus pagrus), Sarkanā zobaine (Pagellus bogaraveo), kā arī vairākas Diplodus sugas zivis.

Dorada un Zeltainā jūraskarūsa sastopamas siltos un vidēji siltos piekrastes ūdeņos. Dorada uzskatāma par tipisko Vidusjūras zivi. Tā sasniedz maksimālo garumu līdz 70 cm un svaru līdz pat 2,5 kg.  Šīm zivīm patīk seklāki ūdeņi; daļēji tās dzīvo vietās, kur saldūdens sajaucas ar sālsūdeni. Jūraskarūsas ir viegli pārzvejot. Pašlaik produkcija no akvakultūras saimniecībās audzētām zivīm ir lielāka nekā no savvaļas zivīm.

Akvakultūras doradas

Barība/energoresursu patēriņš: Vidusjūrā doradas audzē lielos apmēros. Zivis tiek turētas tīkla veida būros/aplokos, kuri iegremdēti jūrā. Vidējais blīvums aptuveni 10 – 15 kg/m³. Mazākos apmēros audzēšana notiek arī intensīvās vai ekstensīvās audzēšanas sistēmās – dīķos vai lagūnās. Gan zivju miltu, gan zivju eļļas saturs barībā ir augsts. Lai izaudzētu vienu kilogramu zivju, nepieciešams vairāk kā četri kilogrami savvaļas zivju. Bioloģiskajās akvakultūras saimniecībās barība iegūta ilgtspējīgā veidā.

Akvakultūras ekoloģiskās sekas: Būru blīvums ir pārāk liels, kā rezultātā gaismas daudzums, kas nonāk līdz gruntij, ir ierobežots. Tāpat pārāk lielais barības vielu daudzums iespaido gruntī dzīvojošos organismus. Barības vielu daudzums dīķos/lagūnās ir palielināts, kas ilgtermiņā atstāj negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi. Pastāv risks savvaļas zivju sugām inficēties ar dažādām slimībām. Bioloģiskajās akvakultūru saimniecībās netiek izmantotas mākslīgas piedevas un hormoni.

Pārvaldība: Kopumā ir maz tādu likumu un regulu, kuri jāievēro akvakultūras saimniecībām. Pašlaik nav pienākums dokumentēt saimniecību ietekmi uz vidi, nav saistošu noteikumu, lai izvairītos no slimību un parazītu pārnešanas. Akvakultūras saimniecības paplašināšanas gadījumā, ietekme uz apkārtējo vidi netiek ņemta vērā. Nereti rodas nesaskaņas starp tūrisma un rūpniecības nozaru pārstāvjiem par apkārtējās vides ekspluatāciju.