Sākums > Izlases un kopšanas cirtes dažādos meža tipos > Slapjš egļu mežs
Slapjš egļu mežs

Slapjie egļu meži sastopami auglīgās, taču pārpurvotās ieplakās starp pauguriem, arī līdzenumos vājas dabiskās noteces apstākļos. Parasti slapjie egļu meži veidojas auglīgos slapjajos damaksņos, slapjā vērī, kā arī dumbrājā. Zemsedzē sastopamas sūnas, bieži arī mētras un krūkļi.
Slapjie egļu meži ir pastāvīgi mitri un ēnaini un ir maz pakļauti krasām dabas apstākļu ietekmēm. Raksturīgākais šo mežu dabiskais pārveidotājs ir vējš, arī konkrētu kukaiņu sugu fona populāciju pieaugums un tam sekojošā egļu nokalšana. Šie faktori veicina relatīvi nelielu atvērumu veidošanos, kuros zemsedzes sugu sastāvs visbiežāk nemainās, tāpat kā nenotiek aizaugšana ar pameža krūmiem. Dažādos laikos atvērumos notiek eglīšu iesēšanās, un apstākļiem raksturīgi augšana norit lēni. Slapjā egļu mežā koku vecuma struktūra audzes robežās ir līdzīga kā sausā egļu mežā.
Plānojot koku ciršanu, nav nepieciešams veidot lielus atvērumus, jo egle ir ēncietīga suga un spēs noteiktu laiku augt arī apēnojumā. Parasti atvērumus veido 0,01 – 0,02 ha lielus. Ciršanu vēlams atkārtot ik pēc 7 – 12 gadiem, izvēloties sasaluma apstākļus, tā mazinot egļu seklās sakņu sistēmas bojājumus. Egle šādos ekoloģiskos apstākļos nav sevišķi izturīga pret vēja ietekmi, tāpēc nolūkā nepieļaut vējgāzes, ciršanas intensitāti plāno ne lielāku par 10 – 12 % no audzes kopējās krājas. Ciršanai izvēlas mērķa caurmēru sasniegušos, atpalikušos un bojātos kokus. Vēlams neveikt atsevišķu koku ciršanu ārpus paredzētajiem atvērumiem, izņemot kokus, kuri var strauji zaudēt saimniecisko vērtību.