Sākums > Izlases un kopšanas cirtes dažādos meža tipos > Slapjš priežu mežs
Slapjš priežu mežs

Slapjš priežu mežs sastopams pārpurvotās ieplakās un purvu malās, arī līdzenumos ar vāju dabisko drenāžu. Saskaņā ar Latvijas mežsaimniecībā izmantoto mežu tipoloģiju tas atbilst grīnim, slapjam mētrājam, nabadzīgam slapjam damaksnim, purvājam, niedrājam. Zemsedzē dažādās proporcijās sastopami mitrumu mīloši augi – sūnas, sfagni, vaivariņi un virši, kā arī ķērpji un mētras (mellenes, brūklenes). Kokaudzi veido priede un purva bērzs, kā arī egle, sevišķi tajās platībās, kuras ietekmējusi meža susināšana. Raksturīgākais dabiskais vides traucējums šajos mežos vēsturiski ir bijusi uguns, kurai, lai arī parādoties retāk, kūdras slāņa dēļ ir bijis daudz postošāks raksturs kā sausajos priežu mežos. Pēdējos gadu simtos uguns tiek ierobežota, un par dominējošo dabisko traucējumu kļuvis vējš. Vēja izgāztie nelielie laukumi aizaug ar priedēm, bērziem un eglēm. Laika gaitā mežaudzē veidojas dažādu augstumu, sugu sastāva un vecuma koku grupas.
Izcērtamos kokus vēlams izvēlēties grupās, atzīmējot augšanā atpalikušos un savu maksimālo koksnes vērtību sasniegušos kokus. Ārpus veidojamā atvēruma ciršanu ieteicams neveikt, izņemot tos kokus, kas atrodas uz plānotajiem pievešanas ceļiem, kuru ierīkošana pārmitro augšņu dēļ bieži būs nepieciešama.
Īpaši nabadzīgos meža tipos par saimnieciski galveno sugu ieteicams izvēlēties priedi, izcērtamo platību veidojot no 0,05 – 0,1 ha. Auglīgākos tipos labāks risinājums būs veidot izteiktāku sugu mistrojumu; egles īpatsvara palielināšanas gadījumā atvērumu lielums var aizņemt platību, kuras diametrs atbilst koka augstumam mežaudzē. Ciršanas intensitāte nedrīkst pārsniegt 10 – 15 % no audzes krājas, bet ciršanas paņēmieni izpildāmi ne biežāk kā reizi 5 – 10 gados. Ciršana vislabāk veicama ziemā – laikā, kad augsne ir sasalusi.